Beidzamo pāris gadu laikā dzīve man piespēlē daudz laika pārdomām. Šķiet, ka esmu iestrēdzis krustcelēs. Krustcelēs, kurās ceļi uzvedas kā maldugunis. Vienā brīdī izlem, kur doties, bet pēc laiciņa attopies tajā pašā krustojumā.

Savu kouča identitāti iztēlojos kā ceļvedi, kā šerpu, kas atbalsta ceļiniekus dzīves izaicinājumu kalnu šķēršošanā. No vienas puses, tas liek šaubīties – kas es par šerpu, ja pats maldos un atgriežos pie tām pašām krustcelēm. No otras puses, krustceles ir kļuvušas par manu telpu. Krustceles mani nebiedē. Esmu tajās iekārtojis pagaidu nometni, kas var noderēt arī citiem ceļiniekiem. Varbūt kompānijā jautrāk? ;)
Iespējams, ceļa izvēles process nešķitīs tik biedējošs. Varbūt galamērķis kļūs skaidrāks. Varbūt būs vieglāk izlūkot vairākus virzienus, zinot – ja ir vajadzība, pagaidu nometne ir pieejama.

Ja šobrīd esi krustcelēs un nevēlies tajās būt viens, varbūt varam kādu gabalu noiet kopā.