Pieļauju, ka apgalvojuma autors, kurš minēja, ka prokrastinācijas galvenais iemesls ir mērķa trūkums, visticamāk mēģināja norādīt uz sekojošo ideju. Ja mums ir kāds mērķis, par kuru mēs degam ar sirdi un dvēseli, tad mums būs gan augsts enerģijas līmenis, gan spēja nepārtraukti darboties šī mērķa sasniegšanas virzienā. Pieņemot, ka šis apgalvojums ir patiess, var izvirzīt pieņēmumu, ka, ja šāda mērķa nav, tad mums arī nav motivācijas, enerģijas un uzņēmības kaut ko darīt. Šādu nemotivētu un mums personīgi neinteresantu (bezmērķīgu) darbību gadījumā arī veidojas prokrastinācija. Tad, kāpēc tik daudzi cilvēki cīnās ar prokrastināciju, pašpārmetumiem un ir nodarbināti ar svešiem mērķiem, nevis saviem mērķiem, kas viņus iedvesmotu un sniegtu piepildījuma un gandarījuma sajūtu, tos realizējot?

Pašlīderības būtība ir spēja pašam uzstādīt un sasniegt mērķus. Lai uzstādītu mērķus ir nepieciešama motivācija, savukārt, lai tos sasniegtu, ir nepieciešams uzņemties atbildību par rezutāta sasniegšanu. Ja mērķus uzstāda kāds no ārienes, tad visticamāk tie būs vienaldzīgi un neiedvesmos uz aktīvu rīcību. Šo droši vien būsiet daudzkārt pieredzējuši vai novērojuši arī savā ikdienā. Kā zinām, skolā lielākā daļa mācību priekšmetu ir obligātie. Šie priekšmeti man personīgi nav interesanti, taču turpinu tos apgūt, lai nekļūtu nesekmīgs un spētu pabeigt skolu. Savukārt fakultatīvie priekšmeti, inetrešu pulciņi ir mana izvēle, temati, kas man interesē. Līdz ar to es veltu šīm nodarbībām visu savu brīvo laiku - praktizēju sporta veidu, programmēju, spēlēju instrumentu, vai rakstu dzejoļus. Cik bieži Tavā bērnībā un jaunībā Tev bija iespēja pašam izvēlēties savas aktivitātes, uzstādīt savus mērķus, eksperimentēt, praktizēt un turpināt nodarboties ar to, kas patiesi iededza Tavu sirdi un acis?

Diemžēl dažādu apstākļu kopuma dēļ skolas laikā mums ir salīdzinoši maza brīvība, kuras ietvaros varam praktizēt iedvesmojošu mērķu uzstādīšanu un to realizēšanu dzīvē. Šajā periodā lielāko daļu mūsu mērķu nosaka sabiedrība, skolotāji, vecāki, aizgādņi. Mums reti ir vajadzība vai iespēja iedziļināties sevī, lai atklātu savas personīgās vērtības un mērķus. Šāda lietu kārtība, mūsu bērnībā un jaunībā bremzē arī veselīgu atbildības spējas veidošanos, jo lielākajā daļā dzīves situāciju mērķi mums tiek uztādīti, kā arī lēmumi tiek pieņemti mūsu vietā. Augot šādā vidē, mūsu iekšējās vajadzības nākas pakārtot prasībām no ārienes, mēs pazaudējam savu iekšejo balsi, un sajūtu, ka paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Tādā situācijā, mums ir jāiemācās pielietot virkni aizsardzības mehānismu, kas mums palīdz izdzīvot šādā vidē.

Saskaņā ar K.Averija aprakstīto atbildības procesu, mēs iemācāmies noliegt, vainot, attaisnoties, justies vainīgi, justies (pienākuma) spiesti, vai pat vienkārši izbēgt, lai sadzīvotu ar situācijām, kurās nespējam realizēt savas vajadzības un mērķus, un mums ir jāpiemērojas ārējai ietekmei. Nonākot līdz pieaugušā dzīves slieksnim, kad mēs beidzot varētu realizēt paši savus mērķus, bieži nemaz nebūsim spējīgi atbilstoši rīkoties, jo trūks spējas uzņemties atbildību. Tā vietā mums automātiski darbosies iepriekš pielietotie aizsardzības mehānismi, lai piemērotos ārējām prasībām. Apzināties savas patiesās vajadzības un mērķus un uzņemties atbildību par to realizāciju, sākotnēji var prasīt milzu piepūli, ja no bērna kājas esam dzīvojuši ārēju prasību varā, labākajā gadījumā, lai nejustos vainīgi kāda priekšā, vai ārēji noteiktu pienākumu spiesti.

Autonomija ir sajūta, ka man ir iespēja pašam neatkarīgi noteikt savu virzību. Meistarība ir sajūta, ka es pilnveidojos tajās jomās, kas man ir svarīgas. Jēga ir izpratne, kāpēc man to ir svarīgi darīt. Daniels Pinks norāda, ja kāda no trim aprakstītajām motivācijas šķautnēm iztrūks, Tev pietrūks mērķtiecības, lai sasniegtu rezultātus, citiem vārdiem - Tu prokrastinēsi.

Tiem, kuri cīnās ar prokrastināciju, iesaku veikt vienkāršu testu, lai apzinātos, kura no motivācijas šķautnēm ir par pamatu prokrastinācijai:

a) Jēga: kāpēc man to ir svarīgi darīt? kāds ir mans mērķis?

Ja mērķis nav skaidrs, vai tas nav pietiekami svarīgs, tad vienmēr atradīsies citas daudz interesantākas lietas, ko darīt.

b) Autonomija: vai Tu pats izvēlējies un ieplānoji šo uzdevumu / mērķi?

Ja uzdevums vai mērķis Tev ir "piešķirts", to ir uzstādījis kāds cits, tad Tu esi rīkojies automātisko aizsardzības mehānismu vadīts, nevis seko savām vērtībām un mērķiem.

c) Meistarība: vai, veicot šo uzdevumu, Tu nostiprini meistarību, kas Tevi tuvina kādam no saviem svarīgākajiem mērķiem?

Ja Tu jutīsies spiests pavadīt savu laiku darbībās, kas Tevi netuvina Taviem mērķiem, Tu jutīsies garlaikots, vīlies vai dusmīgs par nelietderīgi izniekotu laiku.

Apgalvojot, ka prokrastinācijas iemesls ir mērķa trūkums, tā tiek trivializēta un tiek radīts iespaids, ka risinājums ir viegls un vienkāršs. Prokrastinācijas pamatā var būt sarežģītu faktoru kopums, kas veidojas mūsu dzīves situāciju, pieredzes un audzināšanas iespaidā. Lai novērstu prokrastināciju, ir nepieciešams pilnveidot pašlīderības prasmi, kā arī atbildības spēju sasniegt paša izvirzītos mērķus un dzīvot saskaņā ar savām vērtībām.