Tipiski, kad kaut kas noiet greizi - vai tā ir izgāšanās realizējot kādu lielu projektu, vai tā ir paklupšana un kafijas uzliešana uz apģērba - mūsu pirmais impulss ir meklēt kādu vainīgo. Kurš kavēja projekta piegādes termiņus, kurš uz grīdas atstāja somu, uz kuras es paklupu un aplējos ar kafiju? Citi ir vainīgi, citi radīja problēmu. Šajā gadījumā mūsu prāts ir "vainošanas prāta stāvoklī", kas visbiežāk ir pirmā, automātiskā reakcija, pieredzot kaut ko, ko mēs nevēlamies. Vainošanas reakciju izsauc mūsu emocijas, sastopoties ar problēmu.

Tomēr vainošanas prāta stāvoklis ir lamatas, kas ilgtermiņā var tikai pastiprināt mūsu stresu. Tajā brīdī, kad mēs vainojam kādu citu, mēs sevi nostādām nevarīga upura lomā. "Viņš ir vainīgs, ka viņš atstāja somu manā ceļā." Šādi domājot, es neko situācijā nevaru mainīt, jo citi mēdz atstāt savas mantas negaidītās vietās. Tik tiešām to es mainīt nevaru un tāpēc turpinu justies gan nevarīgs, gan turpinu audzēt savu stresa līmeni. Šajā prāta stāvoklī, Tev būs neiespējami ieraudzīt jaunus resursus (šajā gadījumā - iemācīties kļūt uzmanīgākam pret apkārtējo telpu), kā šādas situācijas savā dzīvē turpmāk nepieļaut.

Nākamais reaģēšanas veids ir nevis citu cilvēku, bet apstākļu vainošana. Nokavēju jo pulkstenis nenozvanīja; plānotais ceļojums neizdevās, jo biļetes bija izpirktas; uzņēmums nenes peļņu, jo tirgus slikts; šajā valstī jau nekas nenotiek kā pie cilvēkiem u.t.t. Sarunu valodā šo sauc par žēlošanos. Protams, ka šajā situācijā mēs arī turpinām stresot, jo atrodamies konflikta stāvoklī - tas, ko mēs vēlamies nesakrīt ar apstākļiem. Mēs atbildību pārkraujam uz apstākļiem. Apstākļiem ir jāmainās, lai mūsu situācija uzlabotos. Šajā gadījumā mēs sev un citiem iestāstām, ka esam apstākļu upuri, tā vietā, lai pieņemtu situāciju kā izaicinājumu, ieņemtu aktīvu pozīciju un sasniegtu sev vēlamo rezultātu, kā rezultātā attīstītu savas spējas un augtu varēšanā.

Vainošanas un attaisnošanas gadījumā mūsu fokuss ir uz ārējiem apstākļiem. Taču, arī mainot fokusu uz sevi, ir vairāki prāta stāvokļi, kuros varam iestrēgt un turpināt radīt sev stresu - piedzīvojot konfliktu starp esošo un vēlamo. Pirmais no šiem prāta stāvokļiem ir kauns, kurā es vainoju sevi. Aplejot sevi ar kafiju, es nodomāju "Ak, es cūka!". Līdzīgā veidā situācijās, kad mēs esam stresā, kad tas, ko mēs vēlamies nesakrīt ar to, kas mums ir, mēs kaunamies un/vai vainojam sevi. Šo prāta stāvokli ir viegli atpazīt pēc iekšējā dialoga, ko skandinām sev galvā: "Es neesmu - pietiekami gudra; pietiekami skaista; pietiekami prasmīga; man nekad neveicas". Mēs ne tikai kaunamies par to, ka mums kaut kas pietrūkst vai neizdodas, bet arī vainojam sevi. Lai izkļūtu no šī stāvokļa, ir nepieciešams nofiksēt un atzīt savu iekšējo monologu. Pēc tam ir iespējams apņemties to manīt un nofokusēties uz konstruktīvu rīcību, kas palīdzēs sasniegt vēlamo, un izkļūt no stresu radošā konflikta.

Šo prāta stāvokli raksturo sajūta, ka jūtos iestrēdzis savā dzīvē, darbā vai attiecībās. Tu jūties kā slazdā, un Tev šķiet, ka Tev pret savu gribu ir ar kaut ko jānodarbojas vai par kaut ko jābūt. Kopumā šo prāta stāvokli raksturo "esmu spiests, bet negribu". Un, līdzīgi kā arī iepriekšējos gadījumos, Tu esi stresā, jo nonāc konfliktā starp to, "ko Tu vēlies" un "kā ir". Šo prāta stāvokli var atpazīt pēc līdzīgām frāzēm: "Bāc, atkal jāiet uz to darbu!", "Jau atkal jātīra māja!", "Jau atkal jādodas pie radiem uz svinībām!". Šis ir īpaši nelabvēlīgs prāta stāvoklis, jo "esmu spiests, bet negribu" situācijās mēs, pirmkārt, funkcionējam uz minimumu, funkcionējam formāli, neieliekot savu sirdi un dvēseli. Otrkārt, mēs kultivējam sevī nepatiku pret situāciju un tajā iesaistītiem cilvēkiem. Turklāt šis prāta stāvoklis ir īpaši tuvs latvieša mentalitātei, kurā nereti ciešanas, un pašuzupurēšanās tiek saistīti ar tikumu (Kristīnes uzupurēšanās no Purva bridēja). Rezultātā esam ne tikai stresā, bet jūtamies nelaimīgi paši un padarām nelaimīgus apkārtējos. Lai šādas situācijas novērstu, ir jāiemācās būt godīgam un pateikt "nē" jau no paša sākuma, jebkurā jaunā dzīves situācijā, kas Tevi nemotivē, neiedvesmo un nav saskaņā ar Taviem mērķiem.

Kristofers Averijs atbildības prāta stāvokli definē kā: "Sava spēka un spējas apziņa, radīt, izvēlēties un piesaistīt realitāti". "Man ir spēks un spēja radīt, izvēlēties un piesaistīt savu realitāti" - iespējams izklausās neizprotami vai pat mistiski, taču tas ir tāds pats prāta stāvoklis kā vainošana, attaisnošanās vai piespiedu pienākuma sajūta. Tajā nav nekā mistiska, un, mērķtiecīgi ar sevi strādājot, tas ir jebkura spēkos dzīvot savu dzīvi saskaņā ar šādu domāšanas veidu un attieksmi.

Šī arī ir atbilde uz jautājumu, kā stresa situācijās atgūt līdzsvaru, iekšēju mieru, un spēku, lai pavērstu situāciju sev par labu. Atbildības prāta stāvokļa izkopšana Tevi izvedīs no stresa, ko rada konflikts starp esošo (kas Tevi neapmierina) un vēlamo. Tā vietā, lai justos kā upuris vai notverts slazdā, Tu katrā situācijā saskatīsi un fokusēsies uz to, ko Tu patiesi vēlies, kas Tev jādara, lai to sasniegtu, vai arī atteiktos no ārēji uzspiestiem pienākumiem vai situācijām. Protams, ir naivi iedomāties, ka šis ir viegls vai ātrs risinājums. Lielākoties tas ir gadiem ilgs darbs ar sevi, taču rezultāts ir tā vērts - dzīvot saskaņā ar to, kas Tev ir vissvarīgākais, just kontroli pār savu dzīvi, saskatīt tajā jēgu un gūt gandarījumu.

Materiāls sagatavots izmantojot Kristofera Averija "Atbildības process"